Pērnā gada izskaņā 250 eksperti ir beiguši dabas skaitīšanas otrās sezonas lauku darbus, nodevuši Dabas aizsardzības pārvaldei 32 tūkstošus anketu, ko šobrīd rūpīgi pārbauda eksperti-kontrolieri. Iekams visi gaidām otrās sezonas apsekojumu rezultātus, piedāvājam iepazīties ar dažiem no dižā darba veicējiem, kas ir gatavi dalīties ar savām domām un piedzīvojumiem, skaitot Latvijas dabas vērtības.
Iepazīstieties - Lauma Vizule-Kahovska, dabas skaitīšanas saldūdeņu biotopu eksperte-kontroliere, viņa ir arī viena no pērn uzņemtās dokumentālās filmas Dabas skaitītāji galvenajām varonēm.

DABA. APZINĀTA IZVĒLE

Profesijas izvēle bija pakāpeniska, jo bērnībā vēlējos kļūt par vetārsti, vēlāk par ainavu arhitekti. Par profesiju nopietnāk aizdomājos vidusskolā, sāku izvērtēt, kas mani vairāk interesē. Sapratu, ka tā noteikti nav ekonomika, kā lielākai daļai klasesbiedru, bet gan bioloģija. Paziņa studēja Vides zinātnes, tas likās ideāli piemērots virziens, jo bija saistīts ar dabu, bet nedaudz plašāku skatījumu, nekā bioloģijas studiju programma.

Iestājos Latvijas Universitātē, ar izcilību aizstāvēju maģistra darbu un ieguvu Dabas zinātņu maģistra grādu vides zinātnē. Jau septiņus gadus strādāju šajā sfērā, kas man ļoti patīk un aizrauj. Pirmo darba pieredzi guvu Lietuvā, kartējot sauszemes biotopus un veicot arī ūdensaugu monitoringu kaimiņvalsts ezeros. Sākotnēji braucu dabā, skatījos un skaitīju, tad caurskatīju citu saskaitīto, gatavoju rezultātu analīzi un atskaites. Pēc tam veicu Latvijas virszemes ūdeņu monitoringu un paralēli iesaistījos mazos projektos, līdz startēju konkursā un pievienojos dabas skaitīšanas komandai.

UZ PLUDMALI AR ZOBU BIRSTI, UZ UPI - AR GRĀBEKLI

Strādājot dabā, katra diena var izvērsties par piedzīvojumu, gan pozitīvu, gan citādāku. Piemēram, var redzēt skaistus skatus kā pasaku grāmatās, kad pie ņirbuļojošas, saulē apspīdētas upes nāk padzerties stirnas mazuļi, pēc mirkļa tās pašas upes krastā var pamanīt milzīgus pēdu nospiedumus un ar šausmām secināt, ka te bijis arī lācis. Bieži gadās, ka darbadiena ievelkas, bet arī tam ir savi plusi - iespēja redzēt pasakainus saulrietus.

Tādus piedzīvojumus var baudīt nomaļākās vietās. Ciematu, pilsētu tuvums ir jūtams - lai ko es darītu, mani pavada aizdomīgi skatieni. Un kā nu ne - Lietuvas pludmalēs, kur lielākā cilvēku daļa peld, laiski sauļojas, es vācu akmeņus un ar zobu birsti tos tīrīju. Tāpat ļoti bieži es laivā kāpju ar grābekli un planšeti, nevis makšķeri kā ierasts. Drosmīgākie vai mazāk kautrīgie iedzīvotāji pienāk klāt, pajautā, ko es daru, tad pastāstu ko vairāk par savu darbu.

Ir teiciens Atrodi hobiju, par kuru maksā, un tev nebūs jāstrādā. Ar mani ir līdzīgi, es savu darbu neuztveru tikai kā pienākumu, jo tas man patīk, sagādā prieku un vienlaikus ir arī mans vaļasprieks. Taču izbraucieni dabā arī stipri nogurdina, jo tiek strādāts ļoti dažādos laikapstākļos gan šajā svelmainajā vasaras periodā, gan pavasara, rudens stindzinošajā vējā un nerimstošajā lietū. Un vismaz reizi dienā iekrītu kādā bebra alā, bet pie tā jau esmu pieradusi.

CIK GRŪTI IR SKAITĪT DABU?

Iesākumā viss vienmēr šķiet vienkārši, un tikai vēlāk, uzsākot darbu, viss mainās, bet tikai darot, mēs to varam izdarīt. Darbu apjoms ir daudz, daudz lielāks nekā sākumā iedomājos, lai neteiktu, ka tas ir milzīgs. Iedomājaties Latvija ir sadalīta 495 kvadrātos, katru gadu tiek veikti noteikti kvadrātu apsekojumi. Lai to varētu paveikt, tiek salīdzinātas dažādas datu bāzes, veidotas kartes, kurās ekspertu atzīmē redzēto. Par 2018. gada sezonu 250 ekspertu pierakstītās 32 tūkstoši anketas jāpārskata 9 ekspertiem-kontrolieriem, nosedzot sešas biotopu grupas. Viss jācaurskata dažu mēnešu laikā, jo aprīlī jau jāsāk jaunā sezona. Visu ekspertu kopējais vasaras veikums tiek skatīts, pārbaudīts, vēlreiz salīdzināts ar kartēm un analizēts. Visus jautājumus mēs precizējam, lai sniegtu maksimāli kvalitatīvu un detālu Latvijas dabas vērtību atspoguļojumu. Ar laiku arī visi skaitīšanas dati tiks savadīti dabas datu pārvaldības sistēmā Ozols, kur ikviens varēs uzzināt gan biotopu apsekojumu rezultātus, gan interesantus dabas faktus, kas jau šobrīd tur aplūkojami, piemēram, dižkoki, dabas vērtības citās pilsētās utt. Lai šo nozīmīgo un vienlaikus ļoti, ļoti ietilpīgo darbu paveiktu triju gadu ietvaros, ir jāspēj efektīvi plānot savu laiku, apvienojot gan darbu dabā no jūnija līdz oktobrim, gan tā dokumentālo daļu pārskatot no oktobra līdz aprīlim. Un tad jau jāsāk plānot šīs sezonas darbi, jāapmāca jaunie eksperti un aiziet!

Šis būs trešais, noslēdzošais skaitīšanas gads, kad vēl ļoti daudz kas ir jāiespēj, lai varam iesniegt jaunākos datus Eiropas Savienībai par savām dabas vērtībām. Patiesībā dabas skaitīšanas ir mājas darbs, kas jāpaveic visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un pēc noteikta laika atkārtoti jāiesniedz jaunākie dati, lai, redzot situāciju Eiropas mērogā, kā tā mainās, varētu spriest par veiksmīgākiem dabas daudzveidības saglabāšanas risinājumiem.

Skaitītāju komandā es esmu vienīgā ūdeņu eksperte-kontroliere, līdz ar to dati par visiem Latvijas ūdeņiem nonāk uz mana darbagalda. Man ir jācaurskata visu 33 ūdens ekspertu veikums, dažādos rokrakstos aizpildītās anketas par Latvijas 2 tūkstošiem ezeriem un upēm ar teju 40 tūkstošu km kopgarumu. Dabas skaitīšanā saldūdens biotopu ekspertu skaits ir neliels, bet tieši tādēļ esam ļoti draudzīgi, saliedēti, izpalīdzīgiun arī zinoši. Liels paldies katram no viņiem, ir prieks būt viņu lokā un darīt dižas lietas!

NOVĒRTĒ, BAUDI UN KOP

Latvijas daba ir mūsu lielā vērtība, vieta, kur atpūsties, izbaudīt mieru un smelties spēku. Nav dzirdēts, ka kāds saka, ka brauks pabaudīt atpūtu Brīvības ielā! Visi brauc tuvāk dabai. Kas ir mūsdienu daba? Tā ir dabas pašas un cilvēka mijiedarbība, jo Latvijā ir tikai četri dabas rezervāti. Piemēram, mūsu pirmā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Moricsalas dabas rezervāts, ir pašas dabas veidots nostūris kopš 1912. gada, kur cilvēka līdzdalība ir apzināti liegta. Lielākā daļa ap mums ir kopīgi veidotā daba: izcirstie ceļi mežos, norādes takas malās, labiekārtotās piknika vietas utt., kā arī nevar nepieminēt mežā pamestās riepas, notekūdeņu novadīšanu vietējā upē, ezerā. To ir ērtāk neredzēt, bet arī tā ir cilvēka mijiedarbība ar dabu, kas ietekmē vides izmaiņas un ļoti būtiski skar mūs pašus. Cilvēkam ir jāapzinās sava nozīmīgā loma dabas ķēdē, jāpārdomā savas darbības ilgtermiņā, un tieši tādēļ mums pašiem par to ir arī jārūpējas!

Arī ūdeņu stāvokli ļoti būtiski ietekmē cilvēku saimnieciskā darbība, jo upe un ezers ir atvērta sistēma, ko ietekmē to sateces baseinā notiekošais. Galvenais ūdeņu apdraudējums ir pastiprināta to bagātināšanās ar barības vielām, piemēram, neattīrīti notekūdeņi un notece no lauksaimniecības zemēm. Lai arī ikviens ezers ar laiku aizaug un pārvēršas par purvu, dabisku procesu rezultātā tas var notikt gadu simtos vai tūkstošos, tomēr cilvēka saimnieciskā darbība var paātrināt šo procesu līdz gadu simtiem vai pat desmitiem! Cilvēkiem būtu jāapzinās, ka mums apkārt ir fantastiska daba un mūsu šodienas darbības nosaka ūdeņu un dabas kvalitāti rītdien.

LATVIJAS ŪDEŅI

Saldūdeņu biotopu kvalitāte Latvijā kopumā vērtējama kā vidēja. Nav jābūt ūdeņu ekspertam, lai saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Ja redzams, ka ezers strauji aizaug ar blīvām niedru audzēm, tas norāda uz kvalitātes pazemināšanos un ir jāsāk domāt par aizaugšanas iemesliem un iespējamo apsaimniekošanu, lai ezeram palīdzētu.

Pie mums aizvien ir arī izcili un labi piemēri skaistie un dzidrie Latgales ezeri, kurus noteikti ieteiktu apskatīt ikvienam. Ne velti Latgali sauc par Zilo ezeru zemi, jo ap 40% Latvijas ezeru atrodas Latgales un Augšzemes augstienēs. Varu izcelt, piemēram, Riču ezeru, Sauleskalna apkārtnes ezerus (Sīveru, Ārdavu, Drīdzi, Otu, Leju), kas ir ne tikai ainaviski ļoti pievilcīgi, bet slēpj sevī vairākas retu, reliktu un īpaši aizsargājamu sugu atradnes un sava tīrā ūdens un lielās dzidrības dēļ ir ļoti unikāli un ekoloģiski vērtīgi ezeri. Savukārt, Dvietes un Skuķu ezeri jau ir praktiski zaudēti, tie ir gandrīz aizauguši un ar ļoti zemu kvalitāti.

Šobrīd daudzviet Latvijā dzeramais ūdens tek pa krānu, bet visā pasaulē tā vairs nav pašsaprotama lieta. Citviet vienīgā iespēja iegūt šo nozīmīgo resursu ir pirkt. Jā, šobrīd arī Latvijā veikalos iespējams iegādāties dzeramo ūdeni, bet vienlaikus mēs vēl varam izvēlēties akas vai avota ūdeni, vai dažviet dzert ūdeni no krāna. Vai mūsu vecākiem, vecvecākiem bija šāds piedāvājums veikalā? Tolaik pieejams bija nevis dzeramais, bet gāzētais ūdens, vairāk kā delikatese nevis nepieciešamība. Neapzinoties šo dabas bagātību, nenovērtējot un nesaudzējot, arī mēs kādudien to varam zaudēt. Vai mēs gribam sekot sliktākajiem pasaules piemēriem?

Otrs piemērs pietuvināts mūsdienu Latvijas realitātei. Iedomājaties atpūtu ar ģimeni pie ezera: A) plašs, smilšains liedags, tīrs, ūdens tik dzidrs, ka var redzēt zivis un ūdensputnus vai B) ezers, kas ir aizaudzis ar niedrēm, izpļauta vien šaura eja ezerā, laipa ir salauzta, tur ir piegružots, netīrs, duļķains ūdens, kas smird pēc kanalizācijas. Kuru no variantiem izvēlētos par brīvdienu galamērķi? Protams, A. Bet kādēļ cilvēki mūsdienās izdara izvēles, kas aizvien vairāk palielina B tipa ezeru izplatību Latvijā? Vienlīdz reāli ir abi šie varianti, viss atkarīgs no cilvēku, no mūsu pašu apzinātām darbībām. Ja mēs dabā ejam, tad tā ir mijiedarbība, kā rezultātā mums ir jāpalīdz ar piemērotu apsaimniekošanu.

CILVĒKS KĀ BIOTOPS

Raugoties no visām pusēm, cilvēks ir dabas sastāvdaļa, mūs var skatīt pat no biotopu prizmas. Manuprāt, gan mani, gan jebkuru cilvēku var salīdzināt ar Upju straujtecēm un dabiskiem upju posmiem - vienu no saldūdens biotopu veidiem. Jo mēs visi esam mainīgi kā upes, reizēm klusi un mierīgi kā lēni tekošs upes posms, dažkārt gluži otrādi enerģijas pārpilni kā mutuļojošie, krāčainie posmi. Upe tās tecējuma gaitā uzņem vielas un enerģiju no tās sateces baseina, tā ietekmē mainās, nu gluži tāpat kā cilvēki savas dzīves laikā, ko veicina attīstītība, pieredze un apkārtējā vide. Un līdzīgi kā upe grauž jaunus ceļus, arī cilvēki meklē jaunus izaicinājumus. Tā kā līdzību ir pat vairāk nekā sākumā varētu šķist!