Sikspārņu pētnieku novērojumi Latvijā un citviet liecina, ka ēku izgaismošana naktī sikspārņu izlidošanas un ielidošanas brīdī apžilbina un biedē mazos lidoņus. Turklāt gaismā tie ir vieglāk pamanāmi un kļūst par ātru ēsmu plēsējiem pūcēm u.c. Nepārdomāta ēku izgaismošana Latvijā ir izraisījusi vienas dīķa naktssikspārņu (Myotis dasycneme) kolonijas izzušanu un īpatņu skaita ievērojamu samazināšanos vismaz divās kolonijās.

Ēku fasāžu izgaismošana būtiski ietekmē sikspārņu izlidošanas laiku barības meklējumos. Proti, tā notiek vēlāk, tādējādi īsajās vasaras naktīs samazinās sikspārņu iespējas uzņemt pietiekamu daudzumu barības. Tādēļ, plānojot funkcionālos un dekoratīvos ēku apgaismojumus, zinātnieki aicina ņemt vērā sikspārņu prasības pret piemērotu vidi. Vēlams ēkas neizgaismot no visām pusēm, kā arī apgaismojumu nevērst pret jumta korēm, kas ir potenciālās sikspārņu izlidošanas vietas.

Dīķa naktssikspārnis ir īpaši aizsargājama suga un ļoti īpaša, neatņemama Latvijas dabas daļa. Latvijā vasaras laikā tie apmetas gandrīz tikai cilvēka veidotās ēkās netālu no ūdenstilpēm, kur barojas nakts laikā. Liela daļa šo nakts dzīvnieku par savām vasaras mājām izvēlas Latgales katoļu baznīcas. Lai gan tās ir stabilas mītnes ar ilgu mūžu, sikspārņu labklājību tajās aizvien vairāk apdraud ēku izgaismošana.

Dīķa naktssikspārnis vasaras periodā var nolidot pat 30 km lielu attālumu, lai barotos ar kukaiņiem, kas lido virs ūdenstilpēm, retāk virs pļavām vai parkiem. Nelielais zīdītājs apēd trešo daļu sava svara jeb trīs vai četrus simtus kukaiņu katru nakti. Tā kā vienā kolonijā ir 50-400 īpatņu, kuru dzīves ilgums var būt pat 20 gadi, viņu kopējais darbs kukaiņu skaita regulēšanā ir ļoti nozīmīgs.

Ziemas guļu šīs sugas sikspārņi pavada pazemē alās, pagrabos vai cietokšņos, kur ir nemainīgi apstākļi, proti, pietiekami vēss, lai varētu ieslīgt ziemas miegā un vienlaikus pietiekami silts, lai nenosaltu.