Dabas skaitīšana lielākoties cilvēkiem asociējas ar teritorijas inventarizēšanu, bet paralēli šim apjomīgajam procesam notiek arī citas aktivitātes. Viena no tām ir sugu aizsardzības plāna izstrāde Eiropas plautausainajam sikspārnim (Barbastella barbastellus). Lai vairāk uzzinātu par šo maz pētīto zīdītāju, šovasar Latvijas sikspārņu pētnieki pielietoja Latvijā pašu spēkiem vēl neizmantotu pētniecības metodi radiotelemetriju.

Kokneses un Pļaviņu novados jūlija otrajā pusē tika notverti un ar raidītājiem aprīkoti astoņi platauši: viena mātīte, viens šogad dzimis tēviņš un seši “vecie tēviņi. Vienu tēviņu atkārtoti atrast neizdevās, bet pārējos novēroja pat sešas dienas, iegūstot vērtīgas ziņas par sugas izplatību, mītnes vietām. Līdz šim bija zināmas tikai uz pirkstiem saskaitāmas ziemošanas vietas, bet pilnīgi nekas par tik ļoti retās sikspārņu sugas dzīvi vasarā. Pētījuma rezultātā izdevās atrast četrpadsmit slēptuves kokos un vēl divas ēkās.


Platausu sikspārnis ar raidītāju uz muguras. Foto: Viesturs Vintulis

Viens no Latvijas vadošajiem sikspārņu pētniekiem, plāna izstrādātājs, zinātnieks Viesturs Vintulis ieskicē, ka kopumā padarītais ir milzu veiksme, jo visa komanda tikai mācījusies telemetrēt sikspārņus lauka apstākļos ar izmēģinājumu-kļūdu metodi. Viņš turpina: “Galvenais prieks ir par iegūto informāciju. Atklājumi lika pārdomāt, ko mēs par kādu sugu zinām. Līdzšinējais priekšstats par plataušiem mums bija kā ar platlapjiem saistītu sugu, par ko liecināja arī šīs sugas atradumi muižu parkos. No literatūras zinājām, ka tā ir galvenokārt koku “spraugu suga, kas retāk apmetas ēkās. Bet rezultāti pārsteidza jau pirmajā dienā! Lai arī atrastās slēptuves aiz koku mizas atbilda tam, kas bija lasīts literatūrā, pilnīgi negaidīts izrādījās gan šo slēptuvju biotops, gan koku suga. No septiņiem mītnēs atrastajiem sikspārņiem pieci vienmēr apmetās priedēs vidēji vecā vecā boreālā (egļu-priežu), bieži vien susinātā mežā, kurā netrūka nokaltušu priežu ar atlupušu, lielākoties nokritušu mizu. Tikai viens sikspārnis izrādījās “izlēcējs un alternatīvi apmetās aiz egles mizas, divreiz nokaltušā melnalksnī un divreiz ēkas bēniņos. Vēl cits sikspārnis vienīgajā atrašanas reizē arī apmetās ēkā.

Telemetrijas vizualizācija. Foto: Viesturs Vintulis

Bez mītņu atradumiem noskaidroti arī attālumi, kurus šīs sugas sikspārņi veic nakts laikā pēc-vairošanās sezonā vidēji vismaz pusotru km no noķeršanas vietas. Rekordiste bija vienīgā ar raidītāju aprīkotā mātīte, kura sākumā apmetās piecus km no noķeršanas vietas, pēc tam atgriežoties tuvāk. Apstiprinājies arī literatūrā lasītais, ka platauši maina slēptuves gandrīz katru dienu un tikai dažos gadījumos uzturējās aiz tās pašas mizas divas vai trīs dienas pēc kārtas.

Dabas skaitīšanas vadītāja Irisa Mukāne neslēpj prieku par atklājumiem: "Tas ir liels solis šo mazo zīdītāju izpētei Latvijā, jo līdz šim informācija bijusi ļoti skopa. Darbi turpināsies arī nākamgad, bet plāns par šīs īpašās sugas aizsardzību visiem interesentiem elektroniski būs pieejams 2020. gada vidū." Viņa arī izsaka lielu pateicību visai pētnieku komandai, kas lauku darbus veica jūlija tveicē.

Visi Latvijā mītošie sikspārņi ir cilvēkiem nekaitīgi, pārsvarā darbojas naktīs, un pārtiek no kukaiņiem. Nakts laikā vienīgie lidojošie zīdītāji uzņem barības vielas, kas sastāda trešdaļu no pašu svara, tie var būt arī 600 odi laika posmā starp vienu saulrietu un saullēktu.