Tās dienas saviļņojošākais moments #skaitam_dabu ietvaros nebūt nebija vairāku
jaunu rožainās piepes atradņu atklāšana, vai arī neticami veiksmīga tikšana otrpus
apokaliptiskiem grāvjiem. Pēc 12 km gājiena, vērojot saulrietu, izlēju no zābakiem
ūdeni (jā, tieši pēdējais grāvis bija nevis "pārejamais", "pārkāpjamais", "pārlecamais"
vai "jāmeklē kritala/bebrudambis", bet gan no kategorijas "aaaargh, meža
meliorācija, kaut tu degtu pekles liesmās") un novilku meža drēbes, lai nemaldinātu
veikala apmekletājus, ka pārstāvu augstas raudzes bomžu kastu. Ar kāru aci nolūkojos
uz pēdējo sviestmaizīti un disciplināri apsolījos to apēst TAD, kad būšu paveikusi vēl
pēdējo nelielo darbiņu - nobraukusi no pļavas. Puskilometru garajā traktorceļā vājākā
vieta bija zināma - grāvja caurteka, ko ieskāva divi mīlīgi slapji mālaini pauguri. Bija
tikai jānostūrē precīzi pa divām šaurām sausākām joslām un nedrīkstēja iekrist risās.
Bet... noķīselējos. Likās, ka ir pienākusi tā pastarā stunda un PIRMĀ REIZE, kad
beidzot, beidzot būšu norakusies. Pēc dažu minūšu muļlāšanās šurpu/turpu dubļos,
pa galvu jaucās klasiskās domas: "Bāc, nu, zoss, kāpēc nevarēji nostūrēt?" vai arī
"Tiešām nevarēji aizvilkties tos 300m ar kājām?" vai arī "Tā, kam lai tagad piezvana?"
vai arī "Super, tev ir džipmašīna, bet jāmeklē traktors, ha ha, klasika!" Labi zinot, ka
cīnoties var patiešām bezcerīgi ierakties un tad nekas cits kā traktors neatliks, tomēr
izlēmu paplosīties. Pat par spīti tam, ka apkārtne sāka atgādināt Ķemeru sanatorijas
dubļu vannu nodaļu un sev vārdadienā uzdāvinātās dubļuriepas izskatījās pēc
pirmklasīgiem glazētiem šokolādes virtuļiem, nevis dusmīgām bezceļu iekarotājām. Ja
auto vēl kustas, tad mēģinām un galējo apkaunojumu - "zvanu draugam" atstāju kā
pēdējo pilienu, kad auto būs uzsēdināts pavisam.
Manuprāt, tas, cik bieži 4x4 ļauži dodas pēc traktoriem, atkarīgs no trīs
faktoriem:
1) dabas apstākļi;
2) spēja novērtēt risku/stulbums/pārdrošība;
3) auto tehniskās iespējas.
Dabas apstākļi manā gadījumā bija... bēdīgi. Apspriest stulbumu/pārdrošību -
par vēlu. Atlika tikai auto tehniskās iespējas. Turpinot muļļāšanos un salaužot savu
principu "no zampas ārā tikai ar mazu gāzīti", grozoties un šurpu turpu ripinoties,
mistiskā veidā vienā brīdī pienāca tā superīgā sajūta - jā, jā, jā, aiziet, vēl mazliet,
esam ārā, juhū! Tāds atvieglojums, ka nav jāzvanās, jāmeklē traktors, jāgaida, nokārtu galvu pazemīgi jāuzklausa gudras pamācības un pārmetumi no sērijas: "Ko tad jūs,
meitenīt, dulla vai, ka te braucāt iekšā!". Var mierīgi doties mājās. Pazaudētas
kopumā kādas 15 minūtes, nevis traktorpikniks līdz vēlai naktij. Un atziņa, ka šī rudens
lietavas beidzot jāņem nopietni. Pirmā norakšanās reize vēl palika neizmantota. Un tā noteikti bija sezonas garšīgākā sviestmaizīte.