Gar iztaisnoto Kalnupi ir zemes uzbērums, kas apaudzis ar kokiem. Tā kā tā ir iešanai sausākā vieta, un arī atšķirīgs biotops no apkārtējā zāļu purva, tad kādu laiku eju pa šauro uzbērumu un vēroju augus uz tā. Tomēr nekas pārāk interesants neatrodas, tāpēc atgriežos zāļu purvā. Kad esmu 50 m attālumā no uzbēruma, no tā virziena izdzirdu dīvainas skaņas, kādas īsti nejūtos dzirdējusi. Tās uzdzen šermuļus un sāku apdomāt sniega cilvēka varbūtību zāļu purvā. Paralēli dīvainajām skaņām brīžiem var dzirdēt, kā brīkšķ un brākšķ koki; skatos uz tiem un redzu, kā tie lokās teju līdz zemei, bet cauri stumbriem nekādu dzīvu būtni saskatīt neizdodas. Tā kā sniega cilvēks nav pārāk ticams, un kādu lielāku dzīvnieku, piemēram, briedi, vai tad tomēr nesaskatītu, priekš sevis izlemju, ka tur staigā mežacūka(-s). Tādas zāļu purvā noteikti dzīvo, pazīmes ir jau redzētas. Paliek neomulīgi, jo taka tur šaura, divatā izmainīties grūti, bet vēl pirms dažām minūtēm es pa to gāju! Kamēr es stāvu un brīnos, ik pa laikam atskan šaušalīgās skaņas, kas tomēr šķiet mazliet citādas, nekā esmu dzirdējusi no mežacūkām. Tad man nāk atklāsme, ka dzīvnieks droši vien ar tām skaņām cenšas mani aizbaidīt! Tad nu protos, un aši eju tālāk. Tā kā priekšā un sānos ir vēl vairākas ar kokiem apaugušas saliņas, bet līdz purva malai vēl pusotrs kilometrs, esmu kļuvusi tramīga un sāku skaļi runāt, stāstot t.s.mežacūkām, ka es te strādāju, un ka lai viņas labāk lasās prom, ja negrib trāpīties man ceļā. Esmu pārliecināta, ka visas cūkas mani ir sadzirdējušas un aizlasījušās, tāpēc vēl vairāk satrūkstos, kad šaušalīgās skaņas izdzirdu atkal - nu jau citā koku pudurī, nedaudz iesāņus no manis. Neredzamais biedē vairāk nekā redzamais, tāpēc trīcu jau pie visām miesām, jo jāiet cauri garām niedrēm, kuru dēļ apkārtne nav pārredzama. Līdz purva malai palikuši tikai pārsimt metri, taču tie jāpieveic. Joprojām cenšos koncentrēties uz augu meklēšanu, tāpēc pārsvarā ar acīm esmu ieurbusies zemē. Turpinu skaļi runāt ar "mežacūkām". Un tad, brīdī, kad paceļu acis no zemes, cauri garajām niedrēm pavisam negaidīti sev tieši priekšā, pārdesmit metru attālumā ieraugu lielu, ragainu briedi, kas mierīgi stāv un skatās manā virzienā, laikam mēģinādams saprast, kas tas par dīvaini tur niedrēs iet un runājas. Kādu laiku mēs viens uz otru skatījāmies, paguvu uzņemt 3 kadrus, un tad, mēģinot atrast labāku skatupunktu, droši vien kļuvu pārāk aizdomīga, un briedis ātri aizskrēja prom. Vēlāk jau ejot turpat cauri mežam ceļa virzienā, vēl arī mežā redzēju briedi. Kājas turpināja trīcēt līdz pat mašīnai.
Lai šī tīmekļvietne darbotos, tā izmanto obligāti nepieciešamās sīkdatnes. Ar Jūsu piekrišanu papildus šajā vietnē var tikt izmantotas statistikas un sociālo mediju sīkdatnes.
