Atbraucām uz brīvdienām nokartēt vēl atlikušos objektus Bebrenes-Eglaines apkārtnē, Sēlijā. Viens no palikušajiem objektiem bija mazs ezeriņš, saukts par Dziļo (Lunas). Meklējām piebraukšanas ceļu, skatāmies kartē pat izskatās diezgan viegla piekļuve mazs zemes celiņš gar viensētu un tālāk gar lauka malu aptuveni līdz ezeram, kur tas sāk izzust, pārvēršoties iebrauktās sliedēs. Viensētā apjautājamies, kā ar piekļuvi ezeram vīrietis aplūko mūsu auto un nosaka, ka ar šito norakšoties, lai labāk neriskējot, bet norāda uz jau noskatīto celiņu un saka, ka līdz govju ganam droši var braukt, tālāk labāk ar kājām. Viņš vēl piemin, ka vienīgā normālā piekļuve ezeram ir no tās pašas puses, kur taisāmies braukt, pa viņa būvēto laipu, piebilstot, ka pārāk labā stāvoklī tā gan nav. Tā nu tiekam, cik tālu var, ~ 150 m tālāk atstājam mašīnu, sakrāmējam nepieciešamās mantas piepūšamo laivu, pumpi, airus laivas somā, seki disku, skatāmtrauku, teleskopisko grābekli rokās un dodamies ezera virzienā. Soļojam ~ 300 m, līdz sasniedzam ezeru. Sākam pumpēt laivu un aplūkojam potenciālo iecelšanās vietu, par kuru minēja satiktais vīrietis. Laipa ir nedaudz šaubīga, bet izskatās ka izturēs. Ezeram visapkārt ir slīkšņa un laipa tāpat ir vienīgais jēdzīgais veids, kā tikt iekšā. Pumpēju laivu, kad pēkšņi ar acs kaktiņu pamanu kādu kustību, paskatos un aiz izbīļa noraustos! Maijai blakus piemeties, priecīgi elsodams, pēkšņi pa zemi vārtās jauns, liela auguma nenosakāmas šķirnes suns! Maija arī nebija pamanījusi, kur tādsuzradies, tāpēc tagad abi brīnāmies. Suns izskatās draudzīgi noskaņots, tikai var redzēt, ka enerģijas viņam pa pilnam mirkli pavērojis mūsu darbošanos, viņš pēkšņi pielec kājās un kā negudrs sāk skriet. Paskrien nedaudz tālāk un tad ar joni metās atpakaļ, tā, ka šķiet, ja patrāpīsies ceļā, tiksi bez variantiem notriekts. Draugs ir ļoti sapriecājies un visu laiku skraida mums apkārt, lec virsū un cenšas pierunāt uz rotaļāšanos. Tā kā taisāmies laisties iekšā ezerā, tad cenšamies nedaudz apvaldīt tikko satiktā kompanjona entuziasmu un lēnām virzāmies uz laipas pusi. Bet izskatās, ka suņuks mierā neliksies, viņš tramīgi skraida šurpu turpu pa un ap laipu un izskatās, ka vēlas braukt mums līdzi ezera apsekojumā. Tā kā šādu iespēju neizskatām, tad mēģinām to nepieļaut. Ieliekam laivu ūdenī un cenšamies turēt suņuku no laivas tālāk. Viņš tāpat neatlaidīgi pinās pa kājām un pilnā nopietnībā gatavojas lekt laivā vai mesties mums pakaļ ezerā peldus, ja citādi nevarēs. Kaut kā tiekam abi laivā bez viņa un lēnām,neprovocējot uz lēcienu, attālinamies no laipas. Kādu brīdi jau šķiet, ka viss noritēs veiksmīgi un varēsim netraucēti pievērsties glīveņu un raglapju apskatei, kad izdzirdam skaļu plunkšķi un redzam, ka suns sparīgi peld mūsu virzienā. Negribam, lai viņš pārdurtu laivu, kārpoties tajā iekšā un nošļakstot mūs procesa gaitā, tāpēc sākam airēt sparīgāk un bēgam prom. Nelielu 8 loku izmetis un sapratis, ka laivā uzņemt viņu nevēlamies, suņuks izpeld atpakaļ krastā un turpina mūs vērot.Nelaime tā, kā ezers ir ļoti maziņš, tikai nedauz lielāks par 1 ha, ~ 250 m garš un 60-80 m plats, tāpēc nekur tālu no viņa nevaram tikt. Braucam gar krastu, piefiksējot redzētos augus, un redzam, ka rūpīgais vērotājs atkal lavās mūsu virzienā. Neko darīt, brauksim uz ezera vidusdaļu, tā teikt seki nomērīt. Airējamies un akal dzirdam skaļo plunkšķi. Suns ielecis ezerā un par spīti tam, ka esam ezeram aptuveni pa vidu, redzam, ka suns neatlaidīgi peld mūsu virzienā. Tā nu airējam uz otru krastu un braucam tālāk pa to. Peldētājs apkārt griezties nedomā un arī jau gandrīz ticis otrā pusē. Redzot, ka krastā tomēr nepiestāsim un diži tuvāk mums viņam tikt arī nesanāks, suns ik pa laikam pamet skatu krasta virzienā, lai gan vēl cenšas mums sekot. Pēc laika tomēr spēki izsīkst un suņuks atkal izkārpās krastā un nozūd brikšņos. Kādu laiku ir miers un mēs varam pievērsties ezeram, bet tad atkal redzam, ka no pretējā krasta tiekam novēroti. Jau pēc brīža suns metas skriešus un atkal tuvojas mums. Airējam atkal prom un viss sākas no gala. Dzirdam plunkšķi, suns ir ezerā un peld mums pakaļ. Mēs bēgam. Ar pauzēm tas turpinās visu apsekojuma laiku un brīžos, kad suņuks mums nepeld pakaļ, viņš joņo apkārt ezeram, meklējot izdevīgāko vietu, no kuras mūs novērot. Braucot krastā, viņš, protams, jau ir uz laipas un priecīgs sagaida mūs, nemaz neizskatoties pārāk apvainojies par neņemšanu laivā. Ar šādu piedzīvojumu arī dienu beidzam un dodamies mājās, beigu beigās tomēr priecīgi par satikto nebēdni.