Dažādos laika periodos ar dažādiem mērķiem Latvijā ir veikta alu un iežu atsegumu izpēte. Lai arī daļu informācijas sniedz ģeoloģiskā kartēšana no pagājušā gadsimta, jo īpaši atsegumu grupā nav pieejama vienota informācija par šīm dabas vērtībām visā valsts teritorijā.

Tā kā alas un iežu atsegumi ir viena no sešām biotopu grupām, ko pēta dabas skaitītāji, drīzumā iegūsim aktuālāko un precīzāko kopainu, kāda jebkad bijusi par šiem ainaviskajiem veidojumiem ar gadu tūkstošu senu pagātni.

Četru sezonu laikā dabas eksperti secinājuši, ka Latvijā ir radušās dažas jaunas alas un aizvien var atklāt pat jaunus pilskalnus! Viņu darbu uzrauga viens no valsts viszinošākajiem ģeologiem Dainis Ozols. Arī viņa kontā ir jaunatklāti atsegumi un alas, bet par to jau turpmāk stāsta viņš pats.


Ģeologs ar 45 gadu stāžu

Mana profesijas izvēle lielā mērā bija mērķtiecīga jau no bērnības, jo no piektās klases apmeklēju ģeoloģijas pulciņu, ko vadīja ievērojamais ģeologs un daudzu citu jomu speciālists Viktors Grāvītis. Bet vidusskolas gados vasaras brīvlaikos strādāju ģeoloģiskos lauka darbos kā strādnieks.

1978. gadā, kad beidzu vidusskolu, tika realizēta programma jeb konkurss “Nacionālie kadri", kur uzvarētāja balva bija studiju vieta prestižajā tā brīža Ļeņingradas kalnrūpniecības institūtā. Man izdevās izturēt konkursu un uzvarēt, kā rezultātā piecus gadus varēju apgūt ļoti vērtīgas zināšanas tagadējajā Sanktpēterburgā. Vēlāk jau Latvijas Universitātē ieguvu arī maģistra grādu un apguvu arī doktorantūras studiju programmu. Lai arī ģeoloģijas nozarē darbojos jau 45 gadus, mani aizvien tā interesē!

Skolēni - jaunatklājēji

Pēc institūta beigšanas astoņus gadus vadīju arī tā brīža Rīgas Pionieru pils ģeologu pulciņu, kuru savulaik apmeklēju pats. Nedaudz vēlāk vadīju arī līdzīgas ievirzes vides pulciņu Naukšēnu vidusskolā.

Ar pulciņa bērniem kopīgi ar kājām, slēpēm, riteņiem un laivām izbraukājām visu Latviju, kā arī Krimu, Kaukāzu, Urālus, Kolas pussalu un citas vietas. Šajos pārgājienos līdām alās, meklējām upju iztekas, bija daudz dažādu piedzīvojumu.

1990. gadā ar pulciņa skolēniem, kuri tolaik bija tikai padsmit gadus veci, atrakām Riežupes labirinta aizbirušo daļu, kas līdz tam bija nepieejama, un nonācām vietā, kur gadu desmitiem neviens nebija bijis. To varēja realizēt, jo manā rīcībā bija informācija par cilvēku mākslīgi izrakto alu labirintu. Pieejamos materiālus izpētīju un diezgan precīzi zināju, kur ir alu savienojuma vieta, un tur arī cītīgi rakām. Rakām visu nakti, un pret rītu darbs bija paveikts! Tas bija vienkārši lieliski! Sajūsmas pārņemti staigājām pa 460 m garo alu labirintu, skatījāmies uzrakstus uz sienām, kur ar zilas tintes zīmuli bija uzrakstītas senas liecības, piemēram, “Marija no Basiem", “Nāve tev seko" utt.

Dabas skaitīšanas ietvaros no jauna apsekoju Riežupes alu labirintu, kur nebiju bijis šos 30 gadus. Šobrīd labirints ir privātīpašums, aizvien pieejams interesentiem un tur notiek ekskursijas. Diemžēl nācās secināt, ka tolaik redzamie, seklie uzraksti uz alu sienām līdz mūsdienām nav saglabājušies.


Skolēni nule atraktajā Riežupes alu labirintā

Aizvien izdodas atklāt ko jaunu

Alu rašanās, padziļināšanās un sagrūšana ir cilvēkam pārsteidzošs, bet dabā ļoti loģisks process, kas notiek daudzu gadu desmitu, simtu un pat tūkstošu laikā. Tās izveido pazemes straumju erozija, nobrukumi un citi aktīvi ģeoloģiskie procesi, bet to apmeklēšana ir saistīta ar nobrukumu risku.

Latvijā šobrīd varam lepoties ar ainaviskajiem devona smilšakmeņu atsegumiem, kas, salīdzinot ar citiem senajiem devona jeb Old Red atsegumiem, ir krāšņākie visā Eiropā.

Vairāk nekā 200 Latvijas irdeno smilšakmeņu alas, lai arī ir salīdzinoši sīkas un neievērojamas, tomēr lielākajā vairumā ir savdabīgas un pasaulē ne tik bieži sastopamas. Mūsu senākās alas ir veidojušās jau leduslaikmeta noslēgumā, pirms vairāk nekā 10000 gadiem. Savukārt jaunākās atvērušās vien dažus gadus atpakaļ, tostarp viena pat pagājušajā gadā.

Dabas skaitīšanas četrās sezonās ir atklāti vairāki simti jaunu atsegumu un vairāk nekā 10 jaunas alas. Tāpat eksperti arī ir fiksējuši sagruvušas alas un aizaugušus vai pat izzudušus iežu atsegumus. Proti, ja agrāk upju ielejas un krasti tika noganīti vai pļauti, bet mūsdienās cilvēku dzīvesveids ir mainījies un liela daļa pārcēlušies uz pilsētu, lopus vairs ganībās nelaiž, attiecīgi arī upju ielejas un krasti ar krāšņiem iežu atsegumiem tiek pamesti un aizaug ar mežu.

Krāšņākā Latvijas ģeoloģijas pērle šobrīd ir paslēpusies

Baltijas lielākais lepnums senāk bija krāšņais Daugavas ielejas kanjons ar desmitiem metru augstām dolomīta klinšu kraujām, pa kurām plūda avoti un veidojās šūnakmens iegulas. Izteiksmīgākais veidojums tur bija Staburags šūnakmenstagadējā Staburaga pagastāSenāk šūnakmens veidojās aizvien lielāks, un ik pa laikam no sava smaguma nolūza, lai atkal augtu no jauna.citi lieli un milzīgi iežu atsegumi un pat dolomīta klinšu sienas, kas pašlaik atrodas Daugavas dzelmē. Pat mūsdienās vispopulārākais Gaujas Nacionālais parks ar saviem atsegumiem nav Daugavas posma līdzinieks. Tolaik kanjonā auga arī retas un aizsargājamas augu sugas, daļa no kurām neappludinātajās klinšu augšās aug vēl šobrīd.

Mūsdienu zinātnieki visā pasaulē, izvērtējot agrāko laiku situāciju un nepieciešamos risinājumus, uz lietām raugās citādi. Viņi analizē agrāko laiku situāciju, mērķus, kas nereti vairs nav aktuāli, tolaik veidotos objektus, kā arī šī brīža zināšanas un mūsdienu iespējas, kas ļauj vismaz daļu no zudušajām dabas vērtībām atjaunot. Vienlaikus tiek izvērtēti arī ieguvumi un zaudējumi. Un, ja sabiedrības un ekoloģijas ieguvumi ir lielāki par finansiālajiem ieguldījumiem, tiek lemts par dabas vērtību atjaunošanu. Tas tiek darīts Zviedrijā un arī citās valstīs. Pērn izskanēja informācija, ka arī Amerikas Savienotajās valstīs ir nojaukts liels dambis, lai atjaunotos sen appludinātais kanjons.

Pirms vairāk nekā 50 gadiem, kad tika appludināts Staburags, arī mans ģeoloģijas skolotājs Viktors Grāvītis pretojās šim lēmumam, bet tolaik bija cita vara. Un nav izslēgts, ka kanjona appludināšana bija apzināta tautas pašapziņas graušana. Ja izdotos atjaunot šo ģeoloģijas pērli, vairotos ne tikai mūsu dabas dārgumu krātuve, bet arī latviešu pašlepnums! Bet tā kā šis process (kā jau visi apjomīgie darbi) ir saistīti ar lieliem finanšu ieguldījumiem, to nevar izlemt tik vienkārši.

Nesen mēģināju ģeologu aprindās aktualizēt jautājumu par appludinātā kanjona atjaunošanas iespējām. Viedokļi bija ļoti dažādi gan par, gan pret.

Uzskatu, ka būtu nepieciešams uzsākt plašāku diskusijas par Pļaviņu ūdenskrātuves appludinātā Daugavas kanjona atjaunošanu! To nebūtu viegli paveikt, bet tas ir iespējams. Iesākumam ir nepieciešama diskusija, kā arī ieguvumu un zaudējumu novērtējums. Protams, ka atjaunošana nenotiktu viena vai nedaudzu gadu laikā. Pirmajos 20 līdz 30 gados būtu pakāpeniski jāsamazina esošais ūdenslīmenis par 1-2 m ik gadu, turpmāk teju gadsimta laikā kanjons pilnībā atgūtu savu krāšņumu, bet pozitīvos procesus mēs varētu vērot jau pēc pirmajiem 20-30 gadiem, kad saaugtu koki, atgrieztos atsegumu lakstaugi, sūnas, ķērpji, atsāktu strādāt krāces utt.

Staburaga foto 1962. gadā

Pilnīgāki dati

1994. gadā atguvu dzimtas īpašumu Naukšēnos, un apzināti meklēju darbu tā tuvumā. Tā nokļuvu Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ko vēlāk pievienoja Dabas aizsardzības pārvaldei. Sākotnēji biju inspektors, rakstīju atzinumus, bet ar laiku aktualizējās ģeoloģisko dabas pieminekļu problēmas, kam arī pievērsos. Tā kā dabas skaitīšanā arī bija nepieciešams ģeoloģijas izvērtējums, pieteicos šim amatam. Un ar prieku pildu eksperta-kontroliera pienākumus.

Mans ikdienas darbs ir apsekot alas un iežu atsegumus, izvērtēt to atbilstību biotopa pazīmēm. Ja tās izpildās un atsegums ir lielāki par 1,5 kv. m, vai ala ir garāka par 3 m, tad aizpildu anketu, zīmēju alas shēmu, raksturoju iezi, apaugumā esošos lakstaugus, sūnas, ķērpjus, aļģes, kā arī dzīvniekus uz atseguma un to darbības pēdas. Uz atsegumiem un alām īpaši liela ir sūnu sugu daudzveidība. Ja kāda suga nav zināma vai par to šaubos, paņemu nelielu paraugu izpētei.

Ziemas sezonā, kad viss ir sasalis un apsnidzis, atsegumus nevar izvērtēt. Šajā laikā pārskatu padsmit citu alu un iežu atsegumu ekspertu aizpildītās anketas, salīdzinu sniegtās ziņas ar datu bāzēs pieejamo informāciju un arī nosaku ievākto sūnu paraugus.

Jaunas sūnu sugas neesmu atklājis, bet jaunas atradnes jau esošām retām un īpaši aizsargājamām sugām gan. Piemēram, esmu fiksējis vairākas alu spulgsūnas jaunas atradnes, kas ir īpaša suga, jo tās dīglīši jeb protonēmas atstaro gaismu līdzīgi atstarotājam. Proti, ja sūnai uzspīd gaismas star, tā atspīd zeltaini zaļā krāsā. Iespaids ir nedaudz mistisks. Turklāt senāk kalnrači pat ticējuši, ka spulgsūna norāda vietas, kur meklējams zelts.

Latvijā ir pārsteidzošas dabas vērtības, kuras nepazīstam. Tomēr aizvien plašākā dabas izziņa sniedz pienesumu ne vien zinātnei, bet arī sabiedrībai kopumā. Un tā kā pēdējā gada laikā dabā gājēju skaits ir krietni pieaudzis, prieks, ka dabas krāšņums priecē aizvien lielāku cilvēku loku.


Attēlā redzama alu spulgsūna


Daba aizvien pārsteidz arī mani

Lielu daļu Latvijas alu un iežu atsegumu jau esmu apmeklējis, bet ir vietas, kur dabas skaitīšanas gaitā nonāku pirmo reizi. Man pašam patīkams pārsteigums bija atsegumi gar Rojas upi. Tie salīdzinoši garā upes vidusteces posmā ir savvaļi ainaviski un cilvēka nesabojāti, līdzīgi kā visa pārējā daba upes ielejā.

Savdabīgi skaisti ir arī Slīteres Zilo kalnu atsegumi, kas pārsteidza ar savu negaidīto daudzumu. Sākotnēji likās, ka ir apzināts to skaits un ir saprotams darba apjoms. Tomēr teritorijā ir daudzi no kraujas tekoši strauti, bet katram no tiem sava ieleja un sāngravas, kurās gandrīz katrā ir vairāki nelieli atsegumi. Tie visi ir jāfiksē, jāizpēta, jāuzmēra un jānofotografē. Tas ir līdzīgi kā Gaujas Nacionālajā parkā, kur kartētāju darbs vismaz trīskāršojās, salīdzinot ar līdz šim pieejamo informāciju!

Dabas skaitīšanas laikā veiktais darbs ir apjomīgs un nozīmīgs, jo pirmo reizi Latvijā tiks apzinātas dzīvotnes sešās biotopu grupās. Gada otrajā pusē, kad būs izanalizēti arī pērn apsekoto teritoriju dati, uzzināsim, cik daudz, kādās vietās un kvalitātē ir mums līdzās esošās dabas vērtības. Un turpmāk šie dati kalpos kā precīza informācija, kas tiks tālāk skatīta, pētīta un papildināta.


Neredzot kopainu, koncentrējamies uz sīkumiem

Dabas procesi ir likumsakarīgi, tomēr ne vienmēr tie ir cilvēkam izprotami. Piemēram, šobrīd aktuāla tēma ir lielais CO2 izmešu daudzums, kas piesārņo atmosfēru. Ideja ir to mazināt, samazinot automašīnu skaitu, kas tiek darbinātas ar iekšdedzes dzinējiem. Tai pat laikā netiek pienācīgi novērtēts tas, ka meliorētās purvu platībās, kur kūdras slāņiem piekļūst gaisa skābeklis, notiek lēna kūdras oksidēšanās jeb trūdēšana un nepārtraukti no milzīgām purvu platībām izdalās liels ogļskābās gāzes daudzums. No šādām teritorijām emitētais ogļskābās gāzes daudzums līdzinās visa Latvijas autotransporta emisijām kopā! Tāpēc būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē meliorācijas ierīkošana vai atjaunošana kūdras zemēs, kas līdz šim netiek darīts. Protams, ir labi veicināt dabai draudzīgo automašīnu izmantošanu ikdienā, bet ir vēl citi ļoti, ļoti būtiski veidi, kā varam mazināt izmešu apjomu.

Ritenis no jauna nav jāizdomā, bet mums kopīgi būtu jāaktualizē dabā notiekošais un jāmeklē risinājumi. Diemžēl dabas tēma brīžiem ir ļoti neērta, jo tā ietekmē saimniecisko darbību purvos, mežos un citās teritorijās, bet vienlaikus tās ir arī visas sabiedrības intereses, par kurām būtu jādiskutē skaļi.

Cilvēki tuvinās dabai

Man patīk kustība, pastaigas un garās pārgājienu takas. Agrāk bieži devos pārgājienos, bet šobrīd sanāk ļoti daudz pārgājieni darba ietvaros. Reizēm, apsekojot iežu atsegumus, kas lielākoties atrodas upju krastos, nobraucu pa upi 15-20 km dienas pirmajā pusē. Tad ar kājām noeju šo pašu posmu pretējā virzienā, lai atgrieztos pie automašīnas. Dažkārt vedu līdzi velosipēdu, jo tad atpakaļceļš uz mašīnu ir ātrāks. Upju krasti, kā arī kartējamie iežu atsegumi nereti ir augsti un stāvi. Tādos brīžos noder arī alpīnisma iemaņas.

Cilvēki aizvien aktīvāk sāk izmantot dabas sniegto potenciālu un apmeklē dažādas dabas teritorijas. Un ir ļoti svarīgi skatīt šīs lietas kompleksi kopā ar infrastruktūru un apsaimniekošanu, lai cilvēkiem ir visas ērtības un ir pieejama visa nepieciešamā informācija par tur sastopamajām dabas vērtībām. Domāju, ka bez Dabas aizsardzības pārvaldes, kas aktīvi iesaistās dabas taku veidošanā un uzturēšanā, šo darbu varētu veikt arī pašvaldības, līdzīgi, kā tiek uzturēti ceļi un cita infrastruktūra. Jo tas ir lieliski, ka vietējiem iedzīvotājiem un pilsētas viesiem ir iespēja baudīt dabas daudzveidību, sakoptību un paplašināt savu izziņas līmeni.

Pēdējā gada ietvaros šo privilēģiju izbaudīt dabas klātbūtni ir novērtējušas daudzas Latvijas ģimenes. Un to, ko esam iepazinuši, vēlamies saudzēt un kopt. Tādēļ būtu jāmudina vēl vairāk cilvēki doties dabā, izzināt to un baudīt!

Foto: no Daiņa un Dabas skaitīšanas arhīva, dokumentālās filmas "Dabas skaitītāji" un www.zudusilatvija.lv.