Latvijas Dabas fonds (LDF) par 2021. gada dzīvotni ir atzinis upju straujteces un dabiskus upju posmus - Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājamu biotopu. Latvijā kopumā ir apmēram 12 400 upes ar kopējo garumu 37 950 kilometri. Un Dabas skaitīšanas eksperti ir apzinājuši, ka aptuveni 52% no visas kopējās upju platības atbilst šai dzīvotnei.

Turklāt ar katru straujteci un dabisku upes posmu saistās vesela pasaule: gan zem ūdens, gan krastos un arī piekrastes zonā. Tur ir mājvietas daudzām augu un dzīvnieku sugām, un straujteces ar akmeņainu vai oļainu grunti ir vienīgā dzīvotne sugām, kuras pielāgojušās dzīvei strauji tekošos, ar skābekli bagātos ūdeņos - tās ir dažādas zivju, kukaiņu, gliemju, augu un citas sugas, lielākā daļa no tām ir retas un aizsargājamas. To vidū ir ziemeļu upespērlene, upes raibgliemezis, biezā perlamutrene, sārtaļģes batrahospermas un hildenbrandija, strauta nēģis, strauta forele, alata u.c.

Tāpat dabiskās upes ir vienīgās nārsta vietas lasim, taimiņam, upes nēģim, tās arī nodrošina retu putnu sugu (zivju dzenīša, ūdensstrazda, pelēkās cielavas) populāciju pastāvēšanu.

Būtiski, ka straujteces un dabiski upju posmi veido migrācijas ceļus, kas ir nepieciešami daudzu sugu izdzīvošanai un dabas daudzveidībai. Turklāt šie ceļi ved arī caur intensīvi apsaimniekotām un apbūvētām teritorijām, tā nodrošinot patvērumu dabai cilvēka dominētā vidē.

Tāpat dabisku upju ielejās veidojas ļoti daudzveidīgi reljefa un palu režīma noteikti apstākļi, un līdz ar to upju ielejas veido mājvietas sugām, kuras nevar pastāvēt industriālās lauksaimniecības ainavā. Šādās ielejās mēdz būt īpaši augsta sugu un biotopu daudzveidība, piemēram, dabiski zālāji upju krastos un palienēs, nogāžu un gravu meži, palieņu meži, atsegumu biotopi.

Arī dabas skaitīšanas jau triju sezonu saldūdeņu biotopu īpašnieki ir saņēmuši informāciju par apsekošanas rezultātiem. Un ir darbības, ko šīs dabas vērtības labā var darīt ne vien katrs "Upjustraujtecesun dabiski upju posmi" jeb 3260biotopa īpašnieks, bet arī ikkatrs dabas apmeklētājs:

1. Nepiesārņot upes un to krastus ar sadzīves atkritumiem. Atpūšoties pie upēm, laivojot, makšķerējot, jāievēro princips ko atnesi, to aiznes!

2. Tiem, kuru īpašumā ir upju posmu un krasti, svarīgi necensties upes pārveidot, bet gan tām palīdzēt. Piemēram, izvākt lielākos koku sagāzumus, saudzīgi izretināt krastmalā blīvi augošos kokus, veidojot atvērumus (jāievēro normatīvi, kas regulē koku ciršanu mežā un ārpus meža).

3. Upēs nedrīkst iepludināt neattīrītus vai nepietiekami attīrītus notekūdeņus no savas mājas.

4. Apstrādājot lauksaimniecības zemi, aicinām neuzart lauku līdz upītes vai grāvja krantij, bet atstāt dažus metrus platu zālāju joslu (kuru vēlams arī reizi sezonā nopļaut un novākt), kas uztvers lietus ūdeņu nestās augsnes daļiņas un barības vielas no lauka, tādā veidā mazinot upes piesārņošanu un aizaugšanu.

5. Ja īpašumā ir meliorācijas sistēmas, tad jācenšas saglabāt savulaik iztaisnoto upju posmu dabiskošanās iezīmes līkumiņus, padziļinājumus, sēres, kokus un koku grupas, kā arī atsevišķus krūmus krastos.

6. Straujos upju posmos dabai var palīdzēt, ieliekot upē akmeni tas palīdzēs uzmutuļot straumi, tā ūdens bagātināsies ar skābekli, kā arī akmens ielikšana radīs dzīvotni dažādiem organismiem.

7. Upju krastu aizaugšanu sekmē invazīvās sugas, tāpēc katrs var “izravēt Kanādas zeltslotiņu, Sosnovska latvāni vai puķu sprigani, ja redz to upes krastā, tā ierobežojot to izplatīšanos.

Cilvēki apsaimnieko un pārveido upes jau vairākus gadsimtus, ierīkojot dzirnavas, veidojot kanālus, tās ir taisnotas, padziļinātas, aizbērtas. Tāpēc ne visus upju posmus šobrīd var uzskatīt par dabiskiem. Līdz ar pārveidošanu daudzi no upju dabiskajiem procesiem mūsdienās ir traucēti un mainīti, izzūd arī ar dabiskajām upēm saistītās dabas vērtības. Upju stāvoklis atšķiras pa reģioniem - Zemgalē tas ir vissliktākais, tur ir visvairāk taisnotu un padziļinātu upju posmu, savukārt vislabākais - Gaujas baseina apgabalā. Savukārt izcilā stāvoklī ir tikai 1% no visām straujtecēm un dabiskiem upju posmiem.

Pārveidojot upes, izmainās ūdens režīms, piemēram, daudzviet izzūd palienes, samazinās gan upju, gan krastā esošo, no paliem atkarīgo dzīvotņu un sugu daudzveidība, kā arī mazinās ūdens pašattīrīšanās spēja. Daudzviet uz upēm uzbūvētie dambji pārtraukuši zivju migrācijas ceļus un apgrūtinājuši nārstošanu.

Skaistus gada dzīvotnes piemērus var vērot Gaujā, Pededzē, Abavas vidustecē un lejtecē, Lielajā un Mazajā Juglā, Daugavas lokos. Savukārt Latvijas Dabas fonds 2021. gadā aicinās uz ainavu tūrēm, kurās varēs iepazīt upju straujteces un dabisku upju posmus, dabā vērojot un izzinot upju nozīmi ekosistēmās, bet zemūdens dzīvi Gada dzīvotnē var vērot, skatoties Latvijas Dabas fonda nodrošināto tiešraidi no Līgatnes upes.

Foto: LDF.