Šajā miglainajā un krēslainajā veļu laikā un Halovīna priekšvakarā sēņu pētnieku un citu dabas draugu biežs sarunu temats ir miroņu pirksti un mirušās gangstera draudzenes pirksti. Izrādās, ka šādus biedējošus epitetus Rietumeiropā un Ziemeļamerikā tautas valodā iemantojušas divas neparasta izskata sēņu sugas - daudzveidīgā ksilārija Xylaria polymorpha (redzama titulbildē) un garkāta ksilārija Xylaria longipes (zemāk redzamais attēls).

Garkāta ksilārija

Ja mežā vai parkā pamanāt no kādas stipri sadalījušās koka kritalas augšup vērstus melnus pirkstiem līdzīgus veidojumus, nesabīstaties, bet aplūkojiet tos uzmanīgāk! Nekādā gadījumā tos nevajadzētu samīdīt kā pūpēžus, cerot uz jautro sporu izsēšanās mākoni, vai aizkaitinājumā par sevis izjokošanu izspārdīt dīvaino atradumu, jo abas sēnes mūsu zemē ir reti sastopamas, bet daudzveidīgā ksilārija pat iekļauta Latvijā īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kuras atradnes bojāt vai iznīcināt ir aizliegts.

Daudzveidīgā ksilārija Latvijā zināma jau sen, un ir apzināts jau prāvs šīs sugas atradņu skaits. Arī 2020. gadā dabas skaitīšanas ietvaros atklātas vairākas jaunas šīs īpaši aizsargājamās sēnes dzīvotnes. Savukārt, tai ļoti līdzīgā garkāta ksilārija pie mums pirmoreiz atrasta tikai 2016. gadā, un šobrīd zināmas mazāk par desmit atradnēm valstī, tāpēc šoreiz plašāk tieši par šo ksilāriju ģints sugu.

Pasaulē garkāta ksilārija zinātniski apzināta jau kopš 19. gadsimta, kad to pirmoreiz aprakstīja vācu botāniķis un mikologs Theodor Rudolph Joseph Nitschke 1867. gadā. Suga sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Garkāta ksilārija ir 2-8 cm gara un līdz 2 cm resna vāles veida sēne ar noapaļotu augšpusi. Augļķermeņa ārpuses krāsa ir mainīga, jo sākumā tā ir pelēcīga vai gaiši brūngana, bet novecojot kļūst tumšāka līdz pavisam melna. Tomēr sēnes iekšējie audi ir balti. Tā ir saprotrofs organisms, kas aug mežos un parkos tikai uz atmirušas cieto lapu koku koksnes, piemēram, skābaržu, kļavu, platānu un dižskābaržu kritušajiem zariem, stumbriem un trupējušiem celmiem. Garkāta ksilārijas mēdz visbiežāk augt pa vienai, bet nereti arī ciešās grupās. Viņas, salīdzinot ar daudzveidīgo ksilāriju, ir nedaudz slaidākas, ar izteiktāku kātiņu un mazākām sporām, kuras gan saskatāmas un mērāmas tikai ar mikroskopa palīdzību.

Ksilāriju ģints sēnes nav ēdamas, bet 2008. gadā kādā pētījumā secināts, ka garkāta ksilārija var uzlabot vijoļu izgatavošanā izmantojamās koksnes īpašības. Tāpat no šīs sēnes iegūtas vairākas vērtīgas ķīmiskās vielas, piemēram, pretsēnīšu savienojums xylaramide un antioksidants tyrosol.

Ja dabā atrodi kādu no ksilāriju veidiem, nofotografē to un ieziņo atradni interneta vietnē!

Foto: en.wikipedia.org, www.pbase.com.