Jau ceturto gadu vairāki simti ekspertu teju ik dienas apseko Latvijas dabu, pētot sešu grupu biotopus. Apsekojuma laikā viņi aizpilda anketu, norādot konkrētajā īpašumā redzamās sugas, kuras noteiktās kombinācijās liecina par vienu vai citu biotopu. Tāpat anketas apkopo noderīgu informāciju par jaunu un/vai retu sugu, vai jaunu hibrīdu sastopamību mūsu valstī.

Esam raduši, ka mūs ieskauj krāšņi lakstaugi ar krāsainiem ziediem un zaļu stublāju. Tomēr jau vairākkārt dabas skaitīšanas eksperti ir fiksējuši mums ierastos augus arī bez pigmenta, proti, vienlaikus pilnīgi baltus kātus un ziedus.

Kāpēc vienai puķei ir krāsas, bet citā vietā šis pats augs ir bez pigmenta jeb hlorofila, skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns.

Starp augiem, kuriem, kā pienākas, ir hlorofilu saturošas zaļas lapas, laiku pa laikam varam ieraudzīt arī tādus, kam šāda īpašība nepiemīt. Pavasarī visbiežāk sastaptais dīvainis ir cūknātru radiniece sārtā bezlape Lathraea squamaria, vasarā mežos varam samērā bieži sastapt parasto lāčtauci Monotropa hypopitys. Arī orhideju dzimtā ir sastopami bez hlorofila paraugi viena no tām ir salīdzinoši bieži sastopamā parastā ligzdene ;Neottia nidus-avis. Daudz, daudz retāk redzama ir bezlapu epipogija Epipogium aphyllum un arī četras brūnkāšu Orobanche sugas.

Zaļais pigments jeb hlorofils, izmantojot saules enerģiju, augiem palīdz saražot nepieciešamās barības vielas. Bet kā tad ar tiem, kam šī hlorofila nav? Šeit arī sākas stāsts par noslēpumaino bezhlorofila augu dzīvi. Lielākā daļa no tiem ir parazīti, kuri labprāt pārtiek no citu augu saražotajiem krājumiem. Daudzām parazītaugu sugām ir pat ļoti šaura specializācija, jo tās parazitē tikai uz noteiktām sugām, tikmēr citas ir mazāk izvēlīgas. Sārto bezlapi visbiežāk sastapsim lazdu tuvumā, zilganā brūnkāte Orobanche coerulescens Latvijā atrasta tikai uz lauka vībotnes Artemisia campestris, tikmēr lielā brūnkāte O.elatior tikai uz lielās dzelzenes Centaurea scabiosa, bet bālziedu brūnkāte O.pallidifloraparasti uzkundzējas purva dadzim Cirsium palustre vai lēdzerkstei C.oleraceum. Savukārt briežsakņu jeb Elzasas brūnkāte O.alsatica sastopama uz vairākām čemurziežu sugām.

Otra bezhlorofila augu grupa pielāgojusies pārtikt no satrūdējušām augu atliekām, un šādus augus sauc par saprofītiem. To barošanās sistēma ir krietni sarežģīta, jo notiek ciešā sadarbībā ar organiskās atliekas noārdošajām sēnēm. Šādi augi ir ļoti atkarīgi no tā, cik netraucēta ir augšanas vieta. Piemēram, starp bezlapu epipogijas ziedēšanas reizēm var būt 10 un vairāk gadi. Savukārt, ja šī perioda laikā auga mājvietā notiek dabiskas vai cilvēka izraisītas pārmaiņas, augs vairs neuzziedēs.

Starp orhidejām sastopamas arī citas dīvainības, piemēram, vairākām dzeguzeņu Epipactis sugām, kam parasti ir normālas zaļas lapas, laiku pa laikam parādās arī bezhlorofila eksemplāri. Šis fenomens vēl nav pilnīgi izpētīts.

Tiek izšķirtas arī botāniskās dīvainības, kādas konstatētas arī dabas skaitīšanas laikā - mutāciju ceļā radušies savdabīgi augi ar atšķirīgu ziedu krāsu. Ja dažām pulkstenīšu sugām balti ziedi zilo vietā nav pat pārāk reta parādība, tad citiem augiem tas jau ir stāsts par ģenētiskajām mutācijām. Bet par to citu reizi.

Ik gadu dabas skaitīšanas sezonas noslēgumā top jaunatklājumu apkopojums, kas viskrāšņāk parāda konkrētās sezonas ekspertu atklātos Latvijas dabas lepnumus un jaunumus. Noslēdzošās sezonas kopsavilkums gaidāms ap gadu miju.