Pļavas ir dažādas - dabiskas, kultivētas, perfekti uzturēti zaļi mauriņi, bet tās ne vienmēr ir bioloģiski vērtīgas. Bioloģiski vērtīgie zālāji (BVZ), kas atbilst kādam no zālāju biotopiem*, ir nozīmīgi dabas bioloģiskai daudzveidībai. Lai arī pirms 100 gadiem šādi zālāji klāja trešo daļu valsts teritorijas, diemžēl mūsdienās BVZ kopējā platība un kvalitāte Latvijā ir samazinājusies tiktāl, ka tie ir tuvu izzušanas robežai.

BVZ ir pļavas un ganības, kurās savvaļas sugu sastāvs veidojies ilgstošā dabas, cilvēku un mājlopu mijiedarbībā. Sugu sastāvs nav cilvēka apzināti veidots, bet zemes īpašnieks vai apsaimniekotājs ar savu līdzdarbošanos palīdz zālājiem neaizaugt un pārtapt par mežu. Zālāja aizaugšana ar kokiem un krūmiem ir dabīgs process, ja cilvēks pārstāj apsaimniekot lauksaimniecībā izmantojamo zemi, tostarp BVZ.

Dabīgie zālāji ir augu sugām bagāti, un tā ir dzīvotne daudzām citām sugām putniem, kukaiņiem, gliemežiem, tauriņiem un augsnes sīkbūtnēm. Aizsargājamo un reto augu sugu klātbūtne nav noteicošais faktors, lai pļavu un ganību klasificētu kā BVZ jeb Eiropas Savienības nozīmes zālāja biotopu. Svarīgs ir kopums, ko veido zālāja struktūra, veģetācija, augu sabiedrība, velēna, indikatorsugas, kā arī iepriekšējā un esošā apsaimniekošana.

Apsekojot un konstatējot BVZ biotopu, zālāju eksperts apraksta parauglaukumu 1 m2 platībā, kurā uzskaita visas sastopamās augu sugas, to fiksējot speciālā veidlapā jeb anketā. Tajā tiek atzīmētas arī dabisko zālāju indikatorsugas jeb augu sugas, kuras liecina par zālāja dabiskumu un ekstensīvu apsaimniekošanas ilglaicību. Jo vairāk un biežāk pļavās un ganībās sastopamas indikatorsugas, jo zālājs ir dabiskāks. Indikatorsugas kā kritēriji ir svarīgi tajos zālājos, kuri pagātnē tikuši uzarti, piesēti vai citādi ielaboti, citiem vārdiem sakot, kad tie netiek atzīti par seniem zālājiem. Latvijas BVZ kopumā ir sastopamas 54 dabisko zālāju indikatorsugas. Svarīga loma ir arī zālāju raksturojošām sugām, balstoties uz tām tiek noteikts zālāju biotops un to variants.

BVZ neveidojas viena vai dažu gadu laikā, tas ir ilgstošs un lēns process, kuru cilvēkam, sadarbojoties ar dabu, jāveido vairāku gadu desmitu garumā. Šādi zālāji nenoliedzami ir krāšņi, kukaiņus un putnus piesaistoši, bet diemžēl pietiek ar vienu uzaršanu vai piesēšanu, lai tos iznīcinātu.

Ja īpašniekam pieder BVZ, būtiski ir to arī turpmāk apsaimniekot, jo dabiska pļava nenozīmē nepļautu un savā vaļā atstātu pļavu. Tradicionāli pļavas tiek pļautas vai noganītas. Ir svarīgi pļavu pļaut pareizā brīdī. Raugoties no augu sugu daudzveidības saglabāšanas skatupunkta, piemērotākais pļaušanas laiks ir īsi pirms Jāņiem vai nedaudz vēlāk, atkarībā no konkrētā gada laika apstākļiem. Jāatceras, ka bieža pļaušana nav vēlama, jo tādējādi veicinām mazāku sugu un kukaiņu daudzveidību pļavā. Nopļautā zāle jeb siens obligāti no lauka ir jānovāc, bet to labāk darīt pēc sēklu izbiršanas. Ja siens netiek savākts, tad pļava tiek barota ar papildus barības vielām, un palielinās to auglība, samazinās augu daudzveidība, ieskaitot raksturīgās sugas, un pļavā sāk ieviesties un izplesties ekspansīvās augu sugas (vietējās augu sugas, kas sāk dominēt un nomākt zālāju biotopam raksturīgās sugas, kuru ierobežošanai un likvidēšanai nepieciešams liels darbs un laiks).

Otrs pļavu apsaimniekošanas veids ir zālāju noganīšana, bet tai ir jābūt mērenai (jāizvēlas piemērota ganību slodze, dzīvnieku skaits un suga, lai neveidotos pārganīšanas efekts), kā arī pēc ganīšanas sezonas beigām ir ieteicams atlikušo, nenoēsto zāli nopļaut. Ja tās ir ļoti daudz, tad to nepieciešams novākt no lauka.

* Biotops ir dabiskas vai daļēji dabiskas sauszemes vai ūdens platības, ko raksturo noteikti nedzīvās vides apstākļi, sugu kopums un to mijiedarbība.