Līdz šim Latvijā nav veikta valsts koordinēta alu un iežu atsegumu datu apkopošana. Daļu informācijas sniedz ģeoloģisko objektu kartēšana pagājušā gadsimtā, ko mūsdienās precizē Dabas aizsardzības pārvaldes realizētie projekti. Tā kā alas un iežu atsegumi ir viena no sešām biotopu grupām, ko pēta dabas skaitītāji, turpmāko gadu laikā iegūsim visaktuālāko un precīzāko informāciju, kāda jelkad bijusi par šiem ainaviskajiem pieminekļiem ar gadu tūkstošu seno pagātni.

Mēs varam lepoties ar ~3000 iežu atsegumiem, kas ir unikāli un tiem nav līdzīgu objektu visā Eiropā, un vairāk nekā 200 alām. Turklāt, skaitot dabu, ir atklātas pat vairākas jaunas alas!

2017. gada lauku darbu sezonas izskaņā dabas skaitīšanas saldūdens, mežu, purvu un zālāju eksperte Linda Uzule veica īpašuma apsekošanu Kandavas novadā. Viņas uzmanību piesaistīja neparasti bāli dzeltenīga krāsa Amulas upes kreisā krasta sāngravā. Kā izrādījās, tad neparastās krāsa bija līdz šim nezināma jeb informācijas avotos nereģistrēta smilšakmenī izveidojusies ala, kuru vēlāk nosauca par Vepru alu. Alas kopgarums pārsniedz 6m, bet alas iekšienē cilvēks var izslieties gandrīz pilnā augumā. Šis atradums ir neparasts, jo šajā apkaimē neatrodas neviena cita ala, turklāt iepretim alai tika fiksēts arī jauns smilšakmens atsegums.

Tai pat gadā dabas skaitīšanas alu un iežu atsegumu biotopu grupas eksperts-kontrolieris Dainis Ozols veica jau agrāk fiksētās nelielās Lēpenieku alas apsekojumu Skrundas novadā. Agrākie informācijas avoti ziņoja, ka ala ir 6m gara, tomēr todien uzzinājām, ka mūsdienās tās garumu ir iespējams izmērīt līdz pat 21m. Eksperts norāda, ka tā ir vēl garāka, tomēr tālākai izpētei nepieciešama īpaša sagatavošanās.

Dainim Ozolam ir izdevies arī fiksēt vairākas pavisam nelielas zemes plaisas, ko var saukt arī par alām Kārļu ala Apes novadā (5,1m gara), šaura sprauga Skrundas novadā (5,5m gara) un Gudzonu Bebru ala Mazslacas novadā (9,3m gara).

Tāpat dabas skaitītāji saņem arī iedzīvotāju zvanus, ka arī viņi ir atklājuši kādu jaunu eju zemes dzīlēs, ko lūdz pārbaudīt.

Alu rašanās, padziļināšanās un sagrūšana ir cilvēkam pārsteidzošs, bet dabā ļoti loģisks process, kas notiek daudzu gadu desmitu, simtu un pat tūkstošu laikā. Tās izveido pazemes straumju erozija, nobrukumi un citi aktīvi ģeoloģiskie procesi, bet to apmeklēšana ir saistīta ar nobrukumu risku. Tā kā alas rodas un brūk, jāņem vērā, ka šodienas dati nav akmenī cirsti.

Mikrovide alās visu gadu būtiski nemainās, un tās ir labs patvērums, piemēram, kukaiņiem, zirnekļiem, abiniekiem un sikspārņiem ziemošanas periodā, tomēr tradicionāli par savu mājvietu vai nakšņošanas vietu alas izvēlas āpši, lapsas, bebri, jenoti u.c.

Latvijas vecākā ala ir 15-12 gadu tūkstošiem vecā Bruņa ala Amatas krastos, kas savu pirmatnējo veidolu glabā četras līdz piecas reizes ilgāk par ēģiptiešu piramīdām. Ļoti sena ir arī pašmāju un tūristu iecienītā Gūtmaņala, kuras vecums mērāms 10 gadu tūkstošos, bet jaunākās alas atvērušās vien dažus gadus atpakaļ.

Aicinām novērtēt šo ģeoloģisko liecību mūsdienās, par tām priecāties, kā arī nebojāt ar saviem iniciāļiem, lai to unikalitāte saglabātos nākamajām paaudzēm.

Foto: Vepru ala, autore Linda Uzule.