2018. gads atnesa ne vien lielu sausumu, kā rezultātā daļu iecerēto teritoriju dabas skaitītāji nevarēja apsekot, bet arī ļoti labu ziņu, par ko priecājās ne vien paši dārgumu skaitītāji (kā mediji dēvē dabas skaitītājus), bet arī daudzi biologi ir atklāta jauna atradne bezlapu epipogijai Epipogium aphyllum Sw. To atklāja gados jauna, tomēr ļoti zinoša un vērīga dabas skaitīšanas eksperte Renāte Kaupuža. Viņas kontā ir arī daudzu citu retu un īpašu augu, sūnu, ķērpju un sēņu sugu pamanīšana biotopu kartēšanas laikā.

Ziņa ir īpaša, jo laiku pa laikam ir ticis apšaubīts, vai šis augs vairs Latvijā ir sastopams? Tomēr tā īsti apgalvot nevarēja ne vienu, ne otru, jo bezlapu epipogija ir viens no retākajiem un noslēpumainākajiem mūsu zemes augiem, kurš gadu desmitiem ilgi var nepamanīts slēpties zemsedzē. Pēdējā laikā bija zināmas tikai pāris drošas sugas atradnes, vēl dažas bija aprakstītas literatūrā vai atrodamas vecos herbārijos.

Bezlapu epipogija ir 10-20 cm augsta orhideja, kurai atšķirībā no vairuma zināmo augu nav zaļo lapu, to vietā palikušas tikai trīs bālganas lapām līdzīgas plēksnes. Barības vielas augs iegūst no specifiskām sēnēm, kuras cieši saaugušas ar auga saknēm un noārda augsnes trūdvielas. Šādus augus sauc par saprofītiem*.

Hlorofila jeb zaļo lapu neesamība epipogijai ļauj neuztraukties par vietu zem saules, tādēļ tā atrodama pat tumšos, vecos egļu mežos. Taču specifiskais dzīvesveids to padara par ekoloģiski trauslu un viegli ievainojamu, jo epipogija ir būtiski atkarīga no barības vielas piegādājošās sēnes.

Retā auga sēklas, kā vairumam orhideju, ir mikroskopiski sīkas, un tajās nav barības vielu dīgsta attīstībai. Lai sīkais puteklītis reiz kļūtu par ziedošu augu, sēnes micēlijam ir jāieaug orhidejas sēklā, tikai tad sākas auga attīstība. Tas gadu desmitiem var palikt neredzams paslēpies zem meža sūnu un trūdu kārtas, augs sākumā audzē korallim līdzīgas saknes, uzkrāj barības vielas līdz spēku un labvēlīgu apstākļu ir pietiekami, lai saņemtos ziedēšanai.

Literatūras avotos tiek minēts, ka augs var uzziedēt pēc vairākiem desmitiem pazemē pavadītiem gadiem. Aprakstīti gadījumi, kad augs noziedējis pazemē, tās irdenajos trūdvielu slāņos. Epipogija ir viens no izteiksmīgākajiem piemēriem, kas parāda, kāpēc tik ļoti svarīgi daudzu sugu saglabāšanai ir tieši seni saimnieciskās darbības maz skarti meži un kādēļ šādu sugu pastāvēšanu var netieši apdraudēt koku ciršanas liberalizācija.


*Saprofītus nevajadzētu jaukt ar parazītiem, no kuriem daudzi arī ir bez lapām vai tās ir bez zaļā pigmenta hlorofila. Atšķirību nosaka barošanās veids, jo saprofīti parasti ar simbiotisku sēņu vai baktēriju palīdzību “ēd" atmirušas auga daļas, bet parazīti ar saknēm vai piesūcekņiem ieaug citā dzīvā augā un izsūc no tā barības vielas.

Foto: Renāte Kaupuža