Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2020 izvēlējusies Ruiša pūķgalvi Dracocephalum ruyschiana. Augs nosaukumu ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638. - 1731.), savukārt ģints latviskais pūķgalves nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma drakón (pūķis) un kefalé (galva). Atliek aplūkot šī auga zieda formu, un top skaidrs, kāpēc pūķgalve.

Ruiša pūķgalvi Latvijas teritorijā pirmoreiz atradis slavenais 19. gs. dabaspētnieks Eduards Lēmanis Latgalē (Antonopolē, Maltas pagastā un Numernē, Salnavas pagastā) sausā priežu mežā uz osa - īpatnējas, garenas reljefa formas, kur retais augs ir sastopams arī mūsdienās.

Pašlaik Latvijā zināmas ne vairāk kā 10 šīs sugas atradnes. Pazīstamākās ir dabas parkā Ogres Zilie kalni, Daugavas loki un Numernes valnis, kam dabas skaitīšanas ietvaros tiek izstrādāts teritorijas aizsardzības plāns. Arī vislatvijas dabas inventarizācijā jeb dabas skaitīšanā ir atrastas trīs šīs sugas atradnes.

Jāatceras, ka Latvijā Ruiša pūķgalve ir reta, īpaši aizsargājama suga. Aicinām priecāties par tās krāšņumu, iemūžināt to atmiņās un fotogrāfijās, bet neplūkt un negriezt, kā arī nerakt, jo savvaļā to darīt ir aizliegts. Dodoties dabā, ieskatīsimies Ruiša pūķgalvei piemērotās dzīvotnēs! Iespējams, kāda pūķgalves atradne palikusi nepamanīta. Dosimies dabā, meklēsim Gada augu Ruiša pūķgalvi un ziņosim par saviem atradumiem Latvijas Botāniķu biedrībai uz e-pastu botaniku-biedriba@hotmail.com.



Ruiša pūķgalve ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas augs, kas nedaudz atgādina Vidusjūras reģiona garšaugu rozmarīnu. Pūķgalvei ir stāvs stublājs ar lineārām līdz 7 cm garām lapām ar ieritinātu malu. Ziedi sakārtoti vārpveida ziedkopās un to krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk rožainai. Auga ziedēšanas laiks ir no jūnija vidus līdz jūlija beigām, kad tā ar savu apburošo ziedēšanu vilina ielūkoties sausos, gaišos priežu mežos. Suga līdz šim atrasta tikai Latvijas vidienē un austrumos. Visās Baltijas valstīs Ruiša pūķgalve ir rets, aizsargājams augs, kas aug uz rietumiem no sava vienlaidus izplatības areāla. Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas osiem un skrajiem, saulainiem priežu mežiem, kādi dabiski izveidojas un pastāv meža ugunsgrēku ietekmē. Šādas dzīvotnes apdraud skrajo priežu mežu aizaugšana ar eglēm vai blīvu pamežu un biezas sūnu segas veidošanās. Tas neļauj zemē izbirušajām sēklām izdīgt un gaismas prasīgajiem augiem izdzīvot. Lielā mērā to sekmējusi mežu ugunsgrēku biežuma ievērojama samazināšanās. Uguns kā dabisks traucējums mežā rada atklātu augsni un pa laikam iznīcina pamežu, no kā ieguvēji ir ne tikai pūķgalve, bet daudzi citi augi, piemēram, silpurenes, kaķpēdiņas, zāļlapu smiltenīte.

Foto: Inita Dāniele, Diāna Marga.