Daba ir paredzējusi, ka ar laiku ikviens ezers transformējas jeb aizaug un pārvēršas par purvu, bet cilvēka radītais piesārņojums šo procesu daudzkārt paātrina: vispirms cilvēks apzināti vai neapzināti piesārņo tīro saldūdeni, tad no tā izzūd vērtīgie un retie ūdensaugi, kas ir īpaši jutīgi pret piesārņojumu, pēc tam mazinās ūdenī sastopamā dabas daudzveidība, jo arī pārējiem augiem, dzīvajiem organismiem ir grūti uzturēties piesārņotā ūdenī, visbeidzot arī cilvēkam vairs nepatīk iemīļotais ezers, kas beigās pilnībā aizaug.

Lai nodrošinātu labvēlīgu ezeru aizsardzības stāvokli, pastāv dažādas Latvijas un Eiropas Savienības regulas, likumi un biotopu direktīvas. Tas viss paredz tādus saldūdeņu apsaimniekošanas un labiekārtošanas pasākumus, kurus novērtē ikviens atpūtnieks!

Grafika attēlo tīru un piesārņotu ezera piekrasti. Vienlīdz iespējami ir abi scenāriji, tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik daudz tīru ezeru mums apkārt ir un būs tuvā nākotnē.